Improvizācija

Improvizējos jau otro gadu un manā domu kontā, ar katru brīdi krīt jaunas atziņas par šo nodarbi.

Sākt improvizēt ir diezgan pagrūti, kaut vai būt parastam un neinteresantam uz skatuves, pat necenšoties izcelties un spīdēt, no sākuma nav viegli
Ir jākāpj sev pāri, no sākuma suns, pēc tam aste, pēc tam vēl viens suns, kaķis, un vesela dzivnieku patversme,
līdz ir juška - Vo, šitas labs.
Kad ir pārkāpti visi zvēri, ar to viss nav beidzies, ir jāgādā, lai tam visam pārkāpj arī pārējā komanda. Jo improvizācija un teāra sports, ir tikai un vienīgi komandas sports. Protams, ne reti visu izvelk viens spēlētājs, bet tadā gadijumā komanda ir viņa fons un viņu papildina. Ja šis spēlētājs uz skatuves būtu viens, diez vai viņam tik labi sanāktu, protams to ietekmē arī pieredze un talants.
Arī talants ir ļoti svarīgs, es nedomāju talantu pateikt pareizo frāzi īstajā mirklī, bet gan talantu uzstāšanās brīdi aizmirst veselo saprātu un atvērt visas čakras. Domāšana improvizācija nav vajadzīga, jo tā liek zust brīvībai. Tiklīdz kā improvizētājs sāks domāt, cik tas ir izdevīgs no dramaturģijas, kompozicijas vai scenogrāfijas viedokļa, mirklis zūd un ir apbusēja vilšanās.
Svarīga ir arī dinamika un skatītāju informēšana, par notiekošo, ja skatītāji nesapratīs, kas īsti notiek, radīsies sakāpināta gaisotne, kas atstās iespaidu uz nākamo etīdi, un visu atlikušo vakaru. Tas gan nenozīmē, ka skatītājiem ir jāizstāsta viss, bet gan tik daudz, lai viņiem nerastos kādi lieki jautājumi un viņi varētu baudīt izrādi. Viskrutāk ir atstāt viņus gribošus, tā jau ir pilotāža, ja auditorija plaudē un saka ka grib vēl, tas nozīmē, ka viss izdodas.

Improvizācija ir mirkļa spēks, brīvība, tāda astrāla sajūta, ko man nespēj dot nekas cits.
Tā neļauj man apstāties un liek pilnveidoties, un tieši tur slēpjas tā burvība !