Par Prieku.

Prieks rodas pats no sevis. Tas principā ir cilvēka dabīgais stāvoklis.
Mēs dzīvē ienākam ar prieku, lai gan raudot, tomēr ar prieku. Šīs ir prieka asaras. Jauns sākums, jauna dzīve un tā tālāk.
Tomēr bieži sabiedrība to aizmirst.
Cilvēki netic laimei. Pasakot kādam ka Tu esi laimīgs, Tev atbildēs - ko tu dirs. Savukārt pasakot, ka tev iet sūdīgi, viņš piekritīs un piebalsos tev, vai arī pažēlos Tevi. Vispār cilvēkiem ļoti patīk gausties, laikam tas viņiem ar laiku ir sācis radīt prieku.
Tātad, mēs esam aizgājuši no sava dabīgā stāvokļa.
Istenībā mums pat nebūtu jāmeklē kāda patiesība, sevis esība, augstākais spēks, vai jeb kas cits.
Mēs priecātos par visu. Priecātos, būtu pozitīvi jau saknēs. Tā ir svētlaime.
Svētlaime kas rodas no mirkļa. Banāli sakot - būšana šeit un tagad. Mirkļa spēks un burvība.
Tā ļoti labi izpaužss Improvizācijā. Spontanitāte, no sākuma pasaki un tikai tad saproti, ko esi pateicis. Ļaušanās mirklim, nebloķēšana. Tie ir tādi vispārīgi pamatprincipi, ar kuriem būtu jādzīvo ne tikai uz improvizācijas teātra skatuves, bet arī dzīvē.
Tātad, jāsāk baudīt un tvert miklis, saprast un apzināties tā radītais brīnišķīgais spēks.
Un tā visu laiku.