Par brīvību

    Brīvība, šis vārds skan plaši, bet pašā būtībā jēdziens ir īss un konkrēts. Brīvība ir atbildība par sevi un savu rīcību. Nereti sabiedrība brīvību uztver kā bezatbildību. Brīvības apzināšanās ir ļoti atkarīga no individualitātes brieduma un pasaules redzējuma. Tā var pastāvēt tikai tad, kad cilvēks apzinās sevi, un paša rīcības sekas.

    Sabiedrības lielākā daļa, tā teikt, viduvējā masa, brīvība asociējas kā bezatbildība. Citējot Ošo : Ļaudis joprojām runā par brīvību, bet viņi grib ne jau tieši brīvību, viņi grib bezatbildību.” Piemēram, skolniekiem tā varētu būt brīvība no skolas. Celtniekiem, advokātiem vai jebkuras citas profesijas pārstāvjiem tā būtu brīvība no darba. Brīvība no naudas, no likumiem. Vairums to asiocē kā brīvību no kaut kā. Tā ir izvairīšanās no atbildības. Visos laikos ir bijuši revolucionāri, kas ir cīnījušies par tādām skaistām vērtībām, kā brīvība un miers. Viņi cīnījās, un vārds „cīņa” pats par sevi ir pretrunā ar vārdu brīvība, tātad viņi par savu rīcību nav atbildējuši. Revolucionāri bieži vien ir pretrunās. Tās liecina par bezatbildību, bet atbildība pastāvēs vienmēr, sevis pieņemta, vai apkārtējo uzspiesta.

    Brīvība ir atkarīga no indivīda brieduma. Cilvēkam jāaiziet vairākas stadijas, lai pie tās nonāktu. To sauc par evolūciju. Frīdrihs Nīče, savā darbā „Tā runāja Zaratusta”, iezīmē trīs attīstības stadijas : kamielis, lauva un bērns. Ošo šīs stadijas tulko kā apgūšanu, neatkarību un jaunradi. Bieži vien cilvēki ir spējīgi sasniegt tikai pirmo vai otro evolūcijas stadiju. Šīs abas pakāpes nenes brīvību, jo tajās nav jaunrade. Pareizāk sakot, jaunrade ir deformēta, jeb pielāgota sabiedrībai. Esot šajās stadijās ,cilvēks sadzīvo ar sistēmu, vai cīnās par to. Tikai bērna stadijā viņš ir ieguvis brīvību no šīm paša uzliktajām attiecībām. Bērns ,it kā, ir sabiedrībā, tomēr - nes jaunradi. Šie cilvēki ir harmoniski un duāli. Pats F. Nīče, manuprāt, nebija sasniedzis visaugstāko stadiju, jo lielāko savas dzīves daļu cīnījās pret Kristietību un Bībeli. Cīņa ir kā negatīvs attiecību veids, tā nenes jaunradi. Tā tikai noliedz jau esošo.

    Brīvība ir pastāvīga sevis apzināšanās. Tikai sevi attīstot, ieguldot darbu un apzinoties savu potenciālu, cilvēks var tapt brīvs. Sakarā ar šo ideju attīstās dažādas sevis izglītošanas un attīstīšanas  programmas. Viena no populārākajām ir meditācija. Tās laikā cilvēks ne tikai top brīvs no laicīgajām domām, bet arī rod spēku un mērķtiecību jaunradei. Tātad šī brīvība ir duāla un abpusēja, tā atbrīvo no liekā un sniedz enerģiju jeb garīgo spēku turpmākai jaunrades attīstīšanas. Bez meditācijas ir arī citas tehnikas, kas veicina garīgo apzināšanos. Arī fiziska attīstīšanas ir sevis izkopšana. Jebkurš ceļš, kurā dodas ar atbildību par savu rīcību, nes brīvību.

    Apkopojot savas domas par brīvību, esmu sapratis to, ka tā ir garīga. Indivīdam tā ir jāapzinās, jāsaprot, ka viņš ir atbildīgs par savu dzīvi. Tā ir viņa atbildība. Mēs piedzimstam brīvi, taču paši uzliekam sev važas. Tā ir mūsu atbildība, mēs to varam mainīt jebkuru brīdi, ir tikai jāapzinās ceļš un jāuzņemas tā nestās sekas. Viss ir mūsu apziņā, tiklīdz sapratīsim, ka atbildība ir mūsu rokās, tapsim brīvi.