Ir dīvaini apstāties pēc skrējiena.
Apstāties un nomierināties. Vai maz ir iespējams nomierināties?
Pēc tā skrējiena, kurā tu itkā skrien pēc kaut kā, nekad to nedabūjot jo nekā jau nav, ko dabūt.
Tad tu domā, pēc kā Tu vispār skrien, ja zini pēc kā, tad atkal domā jaunus iemeslus, jo nemitīgi jāveic pašanalīze .
Skrien, apstājies, domā, skrien, apstājies, padomā.
Un atkal domā.
Itkā skrienot, kāda mērķa vadīts, plūsmas dzīts, vai vienkārši tāpēc ka kustēties gribas.
Cilvēkiem patīk kustēties.
Un lustēties.
Kustēties - lustēties.
Es neteiktu ka cilvēki ir sociālas būtnes, drīzāk kustīgas. Darbīgas. Pat neko nedarot apzinies, ka kaut kas jādara, un darot gribi neko nedarīt, un tad tiec pie nekā nedarīšanas un atkal ir jādara.
Ir jāmāk apstāties pa visam, neskriet, nedomāt.
No sevis neaizbēgsi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru